|
| ILZE AIGARE |
|
1972.
gada septembrī, kad uzsāku savas skolas gaitas 1. klasītē, sākās arī
mana aizraušanās ar peldēšanu. Spītējot astmai,
ar kuru slimoju jau no mazotnes, mammas uztraukumiem, tētis man nopirka
pirmo abonementu VEF peldbaseinā. Kopš tā laika esmu
palikusi uzticīga savam sporta veidam.
Mana pirmā trenerīte bija Edīte Šteinberga (Nāruna). Paldies
viņai, ka iemācīja mani turēties uz ūdens, pavēra ceļu uz
peldēšanas sportu, mācēja smago treniņa darbu padarīt
interesantu, iedrošināja startiem, nebaidīties zaudēt.
|
Šodien
ar smaidu atceros agros rīta treniņus, kas sākās
sešos, svara stieņu cilāšanu un apļa treniņus pie
“Herkulesa” (trenažieris), brīvo
peldēšanu. Protams, tās izjūtas, kad uz rezultātu tablo
ieraugi savu rezultātu un tu saproti, ka ir sasniegts
nākošais līmenis, ir pazīstamas katram sportistam.
Nonākot Latvijas peldēšanas izlasē, man bija iespēja
trenēties gan pie treneres Jūlijas Pūces, kas nometnēs kā mamma mūs
aptekalēja un rūpējās, lai viss būtu OK, gan valmierieša
Aleksandra Butina, kurš bija ļoti prasīgs attiecībā uz
uzdevumu izpildi, gan treneres Ņinas Sokolovas, kas par savējo uzskata
72.vidusskolas baseinu (mūsu laikos tā bija 6.BJSS – bērnu un
jaunatnes sporta skola), un kurai īpaši gribu pateikt
paldies par iedīdīto delfīna tehniku, gan pie trenera Vladimira
Maslovska, kas mūsu mazo “brigādi” – Gunu
Kačevsku, Ingu Ozollapu, Sergeju Kurmeļevu, Ilzi Ostrovsku, Ivetu
Āboliņu, Svetu Petrusēviču, Ingu Virsi, Andi Līkansi un mani spēja
noturēt līmenī un mērķtiecīgi virzīt uz augstvērtīgiem rezultātiem.
III sporta klasi pirmo reizi izpeldēju brasā. Tālāk
“pārcēlos” uz brīvo stilu, kompleksu un delfīnu. Kā
jau staierim, man topā bija garās distances. Arī šodien tīri
labi iet pie sirds 400 m komplekss vai 800 m brīvais stils. Visu dzīvi
var pārdomāt, šīs distances peldot!
Žēl, ka tajā laikā, kad mācījos skolā, peldēšana skaitījās
jauniešu sporta veids un pēc vidusskolas
beigšanas praktiski beidzās arī aktīvie treniņi. Vienu brīdi
bija doma startēt triatlonā. Tagad būtu iespēja sastādīt Raimondam
Garenčikam, Aivai Lapšei, Antrai Rogai un citiem kompāniju.
Pēc politiskām un sadzīviskām izmaiņām, pagājušā gadsimta
beigās atsāku iet uz baseinu. Tā teikt, veselībai. Nebiju domājusi, ka
tas peldēšanas bacilis ir tik dziļi iesakņojies. |
|
|
|
Pirmie
mēģinājumi piedalīties sacensībās bija 2000. gadā.
2005. gadā Rīgas sprinta sacensību laikā, Aldis paziņoja, ka jāstartē
Eiropas veterānu čempionātā Stokholmā. Mēģināju atrunāties, ka ir citi
plāni, kas prasa zināmus līdzekļus un diez vai varēšu
piedalīties sacensībās. Bet mazais velniņš aiz muguras klusi
čukstēja: “jāstartē, es gribu piedalīties
sacensībās!” Domāju, ka priekš pirmā nopietnā
starptautiskā starta rezultāti bija labi. Apziņa, ka spēju vēl 200m
tauriņstilā (tas gan vairāk izskatījās pēc “der
šļop – der šļop”) pievarēt,
deva stimulu nopietni atsākt treniņus.
Pēc Stokholmas sekoja nākošās sacensības Lietuvā, Igaunijā,
Polijā, Somijā...
2-3 km treniņā tagad ir pašsaprotama lieta. Un, ja kopā ar
tevi peld vēl kāds komandas biedrs, ir azarts papeldēt režīmā vai kādu
uzdevumu veikt ātrākā tempā.
Esmu pateicīga savai ģimenei, kas ir saprotoša un mani
atbalsta. Mums ir tradīcija uz sacensībām braukt visiem kopā. Esmu
glaimota, ka dēls izvēlējies manu sporta veidu.
|
|
|
Visvairāk
sacensībās man patīk kopības sajūta. Neskatoties, ka mēs katrs
pārstāvam savu valsti, savu klubu, mēs esam savējie. Nav tik liela
nozīme kāds ir tavs rezultāts, galvenais nezaudēt to
peldēšanas dzirkstelīti. Nākošajās sacensībās
noteikti paveiksies un tu gūsi gandarījumu. Ar iekšēju
saviļņojumu noskatos, kā vīri un sievas no L un M vecumu grupām peld
savu distanci, un pie sevis nodomāju- vai es arī to spēšu?
Tās ir emocijas, kas ilgi paliek atmiņā.
Nedaudz skumji, ka peldēšana Latvijā nav populāro sporta
veidu skaitā. Iespējas peldēt arī ir ierobežotas. Baseinu vēlme
nopelnīt neveicina sportiskās aktivitātes un peldēšanas kā
masu sporta veida popularitāti. Tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijas 25 visu
laiku labāko peldētāju sarakstā dominē tie peldētāji, kuri aktīvās
sporta gaitas beiguši kādu laiciņu atpakaļ.
Tiem, kas par iepriekš minēto tikai pavīpsnās, gribu aicināt
padomāt par to, ka baseina hlorētais ūdens ir brīnumlīdzeklis
–
cik daudz negatīvu emociju tajā ir atstāts, tajā pašā laikā
gūts
pamatīgs pozitīvais lādiņš, kas var dot mums tik
nepieciešamo enerģiju šajā grūtajā periodā.
Tāpat, aicinu
visus būt aktīvākiem, neiesūnot mājās pie televizora, un atlicināt kaut
nedaudz laika sportiskām aktivitātēm!
Ilze, 2009
Skaties
Ilzes sportisko
"Vintage" fotogaleriju no 80-iem
manā Picasa WEB albumā |
|
|
|
|
|
|
