Arsens Miskarovs

Caur ērkšķiem uz olimpiādi!

Tas jau bija skandāls! Republikas (un ne tika) sporta funkcionāri slējās pakaļkājās: ''Kā tu uzdrīksties tā atslābināties! Valsts izlases dalībnieks kaut ko tādu nedrīkst pieļaut! Kauns un negods!'' Viņus neinteresēja, ka tobrīd Arsens bija sasirdzis, jo viņš komandas interesēs savulaik tika peldējis pat ar 38 grādu temperatūru. Tagad tikai nedaudz virs 37 – ko viņš atļaujas!?

Viņš atļāvās atteikties no piedalīšanās 400 metru kompleksajā peldējumā. Aizgāja pie ārsta un dabūja ''zilo lapu''. Pie reizes – arī spītnieka slavu, kuras dēļ tika nopelts par vājiem rezultātiem pat tad, kad vienās Latvijas meistarsacīkstēs izcīnīja piecas zelta medaļas.

Bet Fizkultūras institūtā, kur izcilais peldētājs mācījās, paziņoja, ka nekādas atlaides nebūšot – lai braucot uz mēnesi pastrādāt kolhoza vagās kā kurš katrs mirstīgais. Un tas jādara laikā, kad sākama gatavošanās olimpiskajām spēlēm! Tiesa, pēdējā brīdī, kad gumijas zābaki un siltā veļa jau bija ielikti ceļasomā, nāca brīvlaišanas ziņa: kādam rīkotājam smadzenes tomēr bija iegriezušās pareizajā virzienā. Savu iekļūšanu PSRS olimpiskajā izlasē peldētājs kādā intervijā ''Padomju Jaunatnei'' komentēja tā: ''Par savu vietu izlasē drošs nevar būt neviens tās kandidāts. Bieži gadās, ka treneri pirms došanās uz sacensībām paziņo – komandā ņems pirmo un trešo spēcīgāko peldētāju atsevišķā distancē. Citreiz viņi uzticas otrajam numuram. Manuprāt, vienīgajam kritērijam jābūt tevis paša rezultātam. Ja esi labākais, tad brauc, ja konkrētajā brīdī nespēj peldēt ātrāk par citiem – paliec mājās.''

Arsens Miskarovs no Jelgavas tajā 1980. gada vasarā bija ātrāks par citiem.

Maskava, 1980. gada jūlijs.

''Arsens, kā parasti pirms atbildīga starta, bija mazrunīgs. Spēlēs vērā ņemami esot itin visi sāncenši, par pastarīti būt labprātīgi negribēšot neviens. Pats? Jūtoties olimpiskā formā, ko arī centīšoties apliecināt peldbaseinā.

Vislielākās rūpes sagādāja starts 100 metru distancē, ko viņš tā īsti neuzskatīja par savējo. Gan bija mierinājums: tajā PSRS izlases komanda galvenās cerības saistīja ar Aleksandru Fedorovski, valsts rekordistu, kas pārbaudes sacensībās Kijevā jelgavnieku pārspēja gandrīz par sekundi.

Olimpiskā izloze viņus priekšsacīkstēs iekārtoja vienā peldējumā. Varbūt tā bija pat labi – mazāk traucēja lampu drudzis, varēja sev iestāstīt, ka šīs ir parastas sacensības. Tā arī iznāca. Finišā viņš gan zaudēja Fedorovskim, taču neļāva sevi apsteigt nevienam no citvalstu peldētājiem. Vēlāk izrādījās, ka par abiem PSRS pārstāvjiem priekšsacīkstēs ātrāk peldējis vienīgi anglis Dunkans Gudhjū. Līderis izcēlās ar frizūru, tautas mutē dēvētu par nullīti. Monreālā tādu nēsāja amerikānis Maiks Brunners, kas kļuva par olimpisko čempionu…

Fināls notika nākamajā vakarā. Jau pirmajos metros, Lielbritānijas tūristu ovāciju pavadīts, priekšgalā izrāvās Gudhjū. Par otro un trešo vietu cīnījās Fedorovskis un austrālietis Īvenss, bet Miskarovs bija turpat tuvumā. Pēdējos 25 metros pat ar neapbruņotu aci redzējām, ka viņš apsteidz Fedorovski, jau blakus Īvensam, un – tad bija finišs. Apsveikumus pagaidām saņēma vienīgi olimpiskais čempions Dunkans Gudhjū, jo pārējiem mirkli bija jāuzgaida, lai uzzinātu savu vietu olimpiskajā rangā. Un tad uz tablo iedegās: ''Otrais Arsens Miskarovs – 1:03,82.'' Čempionam viņš bija zaudējis 0,48 sekundes. Nē, sudrabs acīmredzot bija un palika viņa metāls!

Nākamajā rītā tika paziņots, ka kombinētajā stafetē, kam bija jānotiek dienu vēlāk, mūsu komandā otro – brasa posmu – peldēs nevis, kā bija paredzēts, Fedorovskis, bet gan Miskarovs. Fedorovski pārcēla uz ''dublieru'' kvartetu, kam priekšsacīkstēs bija jāizcērt ceļš uz finālu. Ar šo uzdevumu viņi tika galā bez sevišķām grūtībām, un vakarā cīņā par medaļām devās pirmā izlase.

Sāka V. Kuzņecovs un izvirzījās vadībā, šīs pozīcijas atstādams Arsenam. Viņš peldēja lieliski, savus 100 metrus veicot 1:03,64, un arī J. Seredins, kas startēja trešajā posmā, stafeti saņēma un nodeva pirmais. Vai tiešām būs uzvara, vai Miskarovs pie olimpiskā zelta tiks gluži necerētā ceļā? Tomēr ne. Melnā diena bija olimpiskajam čempionam S. Kopļakovam, un pēdējā taisnē viņu apsteidza austrālietis N. Brukss. Tātad atkal sudrabs. Šoreiz to vēl spožāku darīja Eiropas rekords – 3:45,90.

''Vai šī neplānotā piedalīšanās stafetē nelabvēlīgi neietekmēja jūsu rezultātu 200 metros?'' vēlāk viņam jautās. ''Pieci starti, turklāt olimpiskie, sešās dienās – tāda slodze jums nekad nav bijusi.''
''Varbūt mazdrusciņ ietekmēja,'' Arsens atbildēs, ''tomēr domāju, ka sasniedzu rezultātu, kāds patlaban objektīvi ir manos spēkos. Protams, gribējās peldēt ātrāk, taču nespēju. Uzvarēja spēcīgākie.''

Spēcīgāki par Miskarovu 200 metru brasa peldējumā, izrādījās, bija Robertas Žulpa no Viļņas, PSRS rekordists šajā distancē, un ungārs A. Vermešs, kuru rezultāti finālā bija attiecīgi 2:15,85 un 2:16,93. Arsenam – 2:17,28 un bronzas medaļa.

''Esmu ļoti priecīgs,'' teica Arsens Miskarovs tajā vakarā Maskavā. Bet vēlāk, kādā intervijā jautāts, vai būtu ar mieru mainīt šīs trīs medaļas pret vienu olimpisko zeltu, ja tāda izdevība rastos, atzinās, ka to darītu gan.''

Tā pirms gadsimta ceturkšņa notikumus baseinā ''Olimpijskij'' aprakstīja žurnālists Egīls Jurisons.
Tomēr Arsens Miskarovs vēl paguva aizpeldēt arī pēc zelta. Beigas labas – viss labs?

Pēc gada atkal pienāca reize, kad viņš no izcilām starptautiskām sacensībām pārveda trīs medaļas – divas zelta un vienu bronzu. Tas notika Bukarestē, pasaules studentu sporta spēlēs jeb universiādē. Bet toreiz Maskavā Miskarovs uz pēdējo startu 200 metros izgāja ar ciešu nodomu: viss, šis ir mans pēdējais peldējums lielajā baseinā, es beidzu! Tik noguris, galvenokārt psiholoģiski, viņš bija. Un tomēr Arsens piedalījās PSRS ziemas čempionātā, kur ieņēma trešo vietu. It kā nekas izcils, tomēr izlases vadība Miskarovam pieteica gatavoties universiādei, ko viņš godīgi arī izdarīja.

Žurnālists Viesturs Serdāns ''Padomju Jaunatnē'' tolaik zīmēja šādu izcilā peldētāja tēlu: ''Slaids augums, kalsna, pabāla seja. Nopietns (varbūt pat pārāk) skatiens. Apdomīgums un nosvērtība katrā kustībā, kas daudziem viņa vienaudžiem – Arsenam ir 19 gadu – šai vecumā nav raksturīgi. Smaids lūpās ielokas pavisam reti. Jā, un kas tad vēl? Ak tā! Kāds kolēģis taču reiz rakstīja par Arsenu: ''Ne katrs puisis četrpadsmit gadu vecumā nēsā 44. numura kurpes, pat ne katrs pieaudzis vīrs sveicienam var pasniegt plaukstu – platu kā veļas dēlis."

Tās platās plaukstas Bukarestē beidzot aizīrās pēc krietna starptautiska zelta. Sanāca dusmas pēc ''tikai bronzas'' 100 metros, un kombinētajā stafetē Arsens bija veselīgi nikns. Pats stāstīja: ''Nezinu pat, vai pirmais stafetes maiņu sāka amerikānis vai es. Abas komandas peldēja vēziens vēzienā, tāpēc nebija laika vērot, ko dara konkurenti. Svarīgi bija nezaudēt mirkļus un laikā ielēkt ūdenī. Stafetē peldot, es jūtos drošāk nekā individuālajā sacensībā. Zinu: ja neveiksies man, kāds cits varēs kļūdu labot. Šāda sajūta man ļāva universiādē stafetes peldējumā sasniegt labāko rezultātu starp visiem brasa posma veicējiem. Starp citu, ātrums, kādā peldēju savus simts stafetes metrus, ir viens no maniem labākajiem sasniegumiem vispār.''
Punkts tika pielikts ar zelta medaļu 200 metru distancē.
Universiāde tad arī palika pēdējās lielās sacensības Arsena Miskarova peldētāja karjerā. Tobrīd viņam bija tikai 20 gadu.

Turpmākajos trijos gados Arsens studēja Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā un 1984. gadā to absolvēja, strādāja par peldēšanas treneri Jelgavā, tad Saldū.
Taču dzīve sudraba puisēnu necik vis nelutināja, un viņš to arī ne.

***

Materiāls sagtavots pēc "Latvijas avīzes" 01.12.2007. publikācijas un statistikas datiem no Ulda Zemzara un Andreja Smirnija personīgā arhīva.